2016. gada 6. augustā
EGĻUPĒ.
Egļupe svinēs 40. gadus. Uz lielā Inčukalna skaitļa fona tas izklausās pavisam niecīgi, bet patiesībā, šajos gados Egļupē ir nomainījušās vairākas paaudzes un tagad te saimnieko pirmo zemes īpašnieku mazbērni un maz maz bērni. Mēs vairākus gadus apkopojām iedzīvotāju atmiņas un foto liecības, par to, kā viss sākās vietā, kur bija pļava un purvs. Kā cilvēki dzīvoja un kā viņi dzīvo tagad. Visas atmiņas ir apkopotas arī grāmatā un mūsu svētku dienā būs šī darba prezentācija.
Nelielam ieskatam fragments no grāmatas:
Reiz, ne jau pasakā, bet Rīgā, Purvciemā bija augļu dārzu kolonijas, kurās saimniekoja tādu to laiku rūpniecības gigantu kā VEF, Rīgas vagonu rūpnīcas un citu strādnieki. Iekopti dārzi ar lielu skaitu augļu koku.
Pagājuša gadsimta septiņdesmito gadu sākumā ar padomju laikam ierasto pompozitāti un vērienīgumu tika paziņots, ka tuvākajos gados komunisma cēlāju paaudzes dzīves apstākļu uzlabošanai tapšot jauns dzīvojamo namu rajons – Purvciems
Ziņa satrauca visus. Kas notiks ar mūsu iekoptajiem dārziem? Vai viss tiks nolīdzināts līdz ar zemi? Un ābeles, bumbieres, plūmes? Atbilde tika sagaidīta apmēram pēc gada, kad sekoja nākamā ziņa. Ne jau ar iepriekšējās pompozitāti tika pasludināts, ka esošo augļu dārzu īpašniekiem tiks dota iespēja sameklēt sev jaunu vietu dārzu pārcelšanai uz pašu izvēlēto vietu toreizējā Rīgas rajona teritorijā.
Var droši apgalvot, ka izvēle notika pēdējā brīdī, jo beidzot visiem tika paziņots, ka panākta vienošanās un vieta atrasta, kas mums arī esot jau piešķirta. Atlicis tikai uzsākt pārcelšanos. Tā esot teritorija, tieši blakus Rīgas – Valgas dzelzceļam, netālu no Inčukalna un Silciema stacijām, vieta, kur kādreiz esot lauzts šūnakmens. Tai cauri tekot upe, saukta Egļupe
„Te esmu krietni apsteidzis notikumu gaitu, jo pirms sākt kaut ko darīt bija jāsarīko izloze. Šīs nervus kutinošās darbības notika vēl vecajā teritorijā – Purvciemā. Satraukums bija milzīgs. Ikviens sev vēlējās to labāko vietu, protams, savā izpratnē. Skatoties un pētot gabalu sadalījumu uz papīra un strādājot ziemas talkās, zināms priekšstats par to, kur apmēram katrs no viņiem varētu atrasties, bija iegūts. Vieni vēlējās iegūt dārzu tuvāk dzelzceļam, otri – gluži pretēji, nomaļākā stūrī, Trešajiem būtiski bija neizlozēt gabalu blakus mežam, jo tad dārzs lielāko dienas daļu būšot ēnā, ceturtajiem – vietā, kur biezāka melnzemes kārta – teritorijas lejasdaļā… Bija arī četrinieki, kuri nekādi nevarēja vienoties par to, kuram no viņiem varētu būt laimīgāka roka pie lozēšanas. Debates turpinājās līdz pat brīdim, kas pirmie gabali, un strīdnieku uztverē tie labākie, jau bija izlozēti. Tad vienošanās tika noslēgta ātri.
Izloze notika un beidzās bez starpgadījumiem, pārpratumiem un pārmetumiem. Ko darīt tālāk? Visi bija kļuvuši par īpašniekiem zemes gabaliem, kuru atrašanās vieta vēl bija jāatrod. Tātad, nekavējoties jādodas skatīt dabā savu jaunieguvumu. Tikai reti kurš spēja atturēties no šī kārdinājuma un tajā pašā dienā nedoties uz Egļupi.
Jau rakstīju, ka sākumā, kad vēl nebija dzelzceļa stacijas Egļupe, no vilciena līdz jauniegūtajiem zemes pleķiem bija jāmēro trīs kilometri, vienalga vai no Inčukalna vai Silciema stacijām, jo attālums bija vienāds.
Lai šis gabals, vismaz vienā virzienā, nebūtu jānosoļo kājām tika ieslēgta egļupiešu radošā doma un laista darbā iniciatīva, kuru labi atceras aculiecinieki un pasākuma dalībnieki.
Runa ir par regulāriem notikumiem dīzeļvilcienā un galvenais, tikai un vienīgi tā otrajā vagonā. Otrajā tāpēc, ka visiem jaunajiem dārzu īpašniekiem bija strikts nerakstīts likums - braukt tikai vilciena otrajā vagonā. Grūti pateikt kāpēc, bet tā tas bija vēl arī ilgus gadus arī pēc tam, tad kad jau darbojās Egļupes stacija.
Pasākums saistīts ar sestdienas vai svētdienas rītiem dīzeļvilcienā kas no Rīgas devās Siguldas virzienā. Pēc tā izbraukšanas aiz Rīgas robežām, vagonā sākās dīvaina rosība. No savām vietām piecēlās vairāki cilvēki un, paņēmuši cepures, vai kaut līdzīgu tām, sāka apstaigāt pārējos pasažierus. Taču tas notika izvēles kārtībā, jo ne jau pie katra viņi piegāja, sniedzot cepuri un gaidot, lai tajā kaut kas tiktu ielikts. Uzrunātie bez kurnēšanas cepurēs kaut ko arī ielika.
Tie pasažieri, pie kuriem dīvainie lūdzēji ar cepurēm rokās nepiegāja tā arī neko nesaprata, bet tiek pie kuriem piegāja uz vaicājumu, kas notiek neatbildēja.
Nākamais lielais izbrīns visiem attiecīgā reisa braucējiem bija tad, kad vilciena sastāvs, nobraucis zināmu gabalu no Inčukalna stacijas, pēkšņi samazināja gaitu un uz sekundēm 30 apstājās meža vidū, atverot arī vagona durvis uz abām ceļa pusēm. Izmantojot radušos situāciju, pa tām nekavējoties ne mirkli laukā metās jau iepriekš vilciena priekštelpā sapulcējies cilvēku bariņš… un vilciens, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja savu ceļu uz Siguldu…..
