Kad sadodamies visi rokās

 Mūsu gada beigas bija tikpat, darbu piepildītas kā katru gadu. Tikai šogad gatavošanās un ciemošanās bija savādāka. Mēs ļoti nopietni piedomājām pie drošības pasākumiem un ciemošanos ilgākai sarunai atlikām uz citu laiku. Bet, neskatoties uz to, mēs bijām mīļi gaidīti katrā mājā, kurā ienesām kaut nedaudz siltuma un mīļus vēlējumus no Inčukalna iedzīvotājiem.

Kā jau iepriekš minēju, mūs šogad sagaidīja ar skaistām dzejas rindām. Mēs pusdienojām ar karstu zupu pie pagalma galda. Ar šo īpašo sajūtu es dzīvoju vismaz vairākus mēnešus, ar smaidu atceros, katru cilvēku, kas mūs sagaidīja ar prieku. Es laiku pa laikam izskatu fotogrāfijas , kas ir saglabātas. Ir cilvēki, kas vairs nav mums blakus, bet katrs no viņiem mums ir ko devis , ir atstājis īpašas atmiņas par sevi. 

Kādam varbūt liksies, kas gan tas ir, nu aizbraucāt, ievedāt paciņu. Īstenībā, tas ko mēs visi katru gadu paveicam ir ļoti liels un vajadzīgs darbs.  Mēs mācām sirds siltumu saviem bērniem, kas kopā ar skolotājām gatavo īpašus sveicienus, mēs apvienojamies un uz brīdi aizmirstam par strīdiem un nedienām. 

Mīlestība sniedz mīlestību, attieksme rada attieksmi. Ir labi, kad arī mūsu novadā mēs mākam uz brīdi apstāties un ieklausīties savā sirdī. Sirds siltums nav aprēķināms naudā, bet tā ir patiesi īsta bagātība un cilvēks, kas spēj ar to dalīties ir daudz bagātāks nekā pats var iedomāties.

Andra Bērziņa