Līgo svētki pavadīti un ar vienu kāju esam iekāpuši otrā vasaras pusē.
Bet tagad par to, kā gan mums gāja Egļupē. Laiks mūs lutināja, jo kā jau nākās - LĪST KĀ PA JĀŅIEM, SĀKĀS JĀŅU DIENĀ. Bez lietus gan neiztika arī ielīgošanas svētki, bet gan pavisam nedaudz un lietus nevienu nenobiedēja.
Kad sagatavošanās darbi bija pabeigti varējām sagaidīt viesus.
Atklāja mūsu svētkus Siguldas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Andris Grots , kas iesvētīja Egļupes ciematu un te dzīvojošās ģimenes un Akas zīmi, kas ir ģimeņu aizsardzības zīme. Akas zīmi rotā vēja zvani Latvijas karoga krāsā.
Par godu Latvijas simtgadei Egļupē tika iestādīta Liepa un Ozols.
Kad nu svinīgā atklāšana bija beigusies, bija pienācis laiks ikgadējai volejbola spēlei. Šogad sīvi cīnījās par galveno balvu četras komandas, to skait viena sieviešu komanda. Spēles laikā sākās lietus, bet tas nevienu komandu nenobiedēja, spēle turpinājās līdz uzvarai.
Galvenā balva, kuru mums sarūpēja Alus rūpnīca "Brālis", bija viena un to saņēma uzvarētāju komanda, bet pārējās tika atzīmētas ar veicināšanas balvu. Īpaši gribās atzīmēt meiteņu komandu, kas sākumā cīnījās nepilnā sastāvā, bet neskatoties uz to, vīriem bija ko iespringt.
Kamēr notika sīva cīņa volejbola laukumā, galvenajā svētku norises vietā norisinājās lekšanas sacensības, katrs varēja izmēģināt savus spēkus lekšanā ar maisu.
Pēc sportiskām aktivitātēm pulcējāmies uz teātra izrādi, kur Pindacīša ieradās Egļupē lai pieburtu Jāņu mātei Jāni. Bija gan buršanās, gan dejošana un dziedāšana. Iesvētīti Jāņu naktij tika arī paši Jāņu bērni.
Katram svētku dalībniekam bija iespēja iepazīt Latvju zīmes. Katrs varēja sev izgatavot to zīmi, kas viņam likās visatbilstošākā. Mazākie Līgotāji cienājās ar saldumiem, bet pēc tam visi kopā mācījās dejot tū daliņ tā gadiņ.
Dejošana un dziedāšāna bija dzirdamā tālu apkārt. Svētki tika pavadīti jautrā atmosfērā, katrs varēja atrast sev piemērotu nodarbošanos. Šogad Egļupē ciemojās fotogrāfe Vita Oša pie kuras ģimenes varēja iejusties senatnējā gaisotnē, Varēja piemērīt tautas tērpus un iemūžināt sevi fotogrāfijās.
Par jautro dejošanu, dziedāšanu un atrakcijām atbildēja mūsu animātore Žanna, kas neļāva garlaikoties nevienam. Bet nogaršot saldu miestiņu un cienāties ar sieru bija iespējams pie mūsu Jāņu mātes Ligitas .
Pie mums ciemojās arī mūzikas meistars Mundis, kas jau trešo gadu ir gaidīts viesis Egļupē. Mundis saka, ka Egļupe ir viena forša vieta ar ļoti labiem cilvēkiem. Viņam patīk braukt ciemos pie Egļupiešiem, jo tie ir jautri un atraktīvi cilvēki.
Pēc kārtīgas dejošanas bija laiks doties uz mācību meistarklasi vainadziņu pīšanā. Vienā krastā meitas pina vainadziņus, bet otrā Mareks tās apdziedāja un jāsaka, ka meitām bija grūti turēties pretī. Mareku apdziedāt bija grūti, praktiski neiespējami.
(L. Ļesņikovas foto kolāža )
Kad vainadziņi bija uzpīti, katram bija iespēja izmēģināt savu roku un parādīt, cik augstu kokā to var uzmest.
Pēc Latviešu senas tradīcijas, cik zaru augstumā vainadziņš uzmests, pēc tik gadiem iziesi pie vīra. Mēš šo tradīciju piemērojām mūsdienām un vainadziņu varēja mest arī puiši.
Noslēdzām svētkus ar ugunskuru, kas spoguļojās dīķa vidū. Mēs vēlamies pateikties visiem svētku dalībniekiem un visiem tiem cilvēkiem, kas palīdzēja organizēt un vadīt šo pasākumu.
Tiksimies nākošajos Jāņos.....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru