Šogad jubilejas gadā iepazīstināšu Jūs ar to, kas ir Egļupes ciems, kā veidojies. Kā iedzīvotāji paši piedalās teritorijas apsaimniekošānā. Kā mēs pie tā nonācām.
Egļupē es dzīvoju jau vairāk kā desmit gadus. Tagad te ir tīrs ciemats, relatīvi tīri ir arī apkārtējie meži. Katru gadu pie mums notiek talka. Ceļš uz individuālo atkritumu apsaimniekošanu bija ilgs un pietiekami ērkšķains un protams arī tagad ir tādi indivīdi, kas pat pie nosacījuma, ka viņam ir savs atkritumu konteiners, labprāt to piespēlē kaimiņam, vai izmet mežā, braucot uz Rīgu.
Bet neskatoties uz to, talkas dienā cilvēki apvienojas ar kaimiņiem un kopīgi satīra savu ielu. Nenogurstoši katru gadu sakopt ciematam piegulošo mežu dodas Sabīne Zambrāne ar saviem draugiem. Nu jau vairākus gadus es talku nevaru iedomāties bez Niedru ģimenes. Andrievs Niedra ar kundzi Inesi vienmēr ir pirmie talcinieki. Talkot nāk bērni un arī manas ģimenes mazās atvases velk cimdus un nāk lielajiem palīgā.
Bet sākās viss ar lielām atkritumu kaudzēm turpat pie paša ciemata. Tā brīža kooperatīva priekšsēdētājs ar mani pat nesāka runāt. Tad nu redzot, ka atkritumu kalni ir tikai 100 metru attālumā no avotiņa bija skaidrs, ka kaut kas ir jādara. Tā bija mana pirmā tikšanās ar Inčukalna novada domes priekšsēdētāju Arvīdu Blausu.
Atkritumu kalns tika operatīvi likvidēts un es ieguvu sev ienaidnieku uz ilgiem gadiem. Kooperatīva priekšsēdētājs vēl ilgi uz mani skatījās greizi. Bet bija pienācis laiks kaut ko mainīt un tas arī notika. Kooperatīvā sāka saimniekot gados jauni cilvēki, to skait arī es. Priekšsēdētāja Ineta Lācīte un es kā viņas vietniece.
Tas, kā izskatās pie mums tagad, bija mūsu abu sapnis. Lai vieta, kur mēs dzīvojam būtu sakopta un cilvēki ar patiku brauktu pie mums ciemos. Vēl daudz ir jāizdara, bet galvenais ir labs sākums.
Pirmais ar ko sākām, nebeidzamā cīņa ar atkritumiem. Sākot mainīt vecos ieradumus šajā ciemā, mums nebija daudz sekotāju, bet tie kas bija, tā bija mūsu komanda. Mums abām ar Inetu meitas bija skolnieces un Inetai radās vienreizēja ideja, viņa uzaicināja savu meiteņu klasi uz Egļupi talkot.
Talkas dienā salnas bija nokodušas visus ziedus, bet pati diena kļuva arvien siltāka un bija kā radīta talkošanai. Tas bija desmit gadus atpakaļ. Tagad visi šie bērni ir izauguši. Inetai meitenes studē augstskolā, bet manā ģimenē ir divi mazi talcinieki, mazdēliņi Gustavs un Ralfs. Šī diena bija īpaša arī ar to, ka tas bija labs sadarbības sākums ar Latvijas Valsts mežiem, kas turpinās visus desmit gadus. Un tieši tāpēc šogad pie mums uz svētkiem ieradīsies tas pats atraktīvais Cūkmens, kas pirms desmit gadiem kopā ar mums sakopa apkārtējo Egļupes mežu.
Talkas tagad ir kā ikgadēja tradīcija. Katru gadu kopā ar visu Latviju talko arī Egļupe.
Nākošais solis bija kopējie atkritumu konteineri. Izveidojām vietas, kur tika novietoti konteineri kopējai lietošanai. Doma bija laba, bet cilvēki ir tikai cilvēki.
Rezultātā mums nācās algot sētnieku, kas to tik darīja, kā kopā šīs vietas, jo konteineri tika pārkrauti un rēķini bija milzīgi. Sākām ievērot, ka mūs cītīgi apciemo kaimiņu kooperatīva biedri un apkārtējo proivātīpašumu saimnieki.
Bija skaidrs, ka šādai labdarībai jādara gals.
Mēnesi pirms noņemt konteinerus brīdinājām savus iedzīvotājus un organizējām iespēju cilvēkiem noslēgt līgumus ar atkritumu apsaimniekotāju. Aicinājām pārstāvjus pie mums un viņi četras sestdienas strādāja no 9.00-14.00, lai visi paspētu noslēgt individuālos atkritumu apsaimniekošanas līgumus.
Vienā dienā novācām konteinerus, sakopām vietu un iesējām zāli. Izveidojām apstādījumus un dīvainā kārtā, tikai pāris maisiņus novācām nākošā sestdienā.
Tagad jau vairākus gadus pie mums ir individuālā atkritumu apsaimniekošana un atlaides netiek dotas nevienam. Ja ir īpašums, Inčukalna novada saistošie noteikumu nosaka, ka ir jāapsaimnieko atkritumi. Pretējā gadījumā var gaidīt ciemiņus - pašvaldības policiju.
Reizi sezonā ņemam lielos konteinerus, lai iedzīvotāji varēti izmest lielgabarīta atkritumus un protams lielais konteiners mums ir lielajā talkas dienā, kura izvešanu nodoršina pašvaldība.
Nākošais solis būtu atkritumu šķirošana, bet pagaidām pie mums tam nav gatavi, jo arī tagad atrodās viens otrs, kas atnes savus atkritumus un noliek aiz kooperatīva kantora ēkas.
Bet viss vēl ir priekšā....
Andra Bērziņa
Manuprāt, nākošajam solim – atkritumu šķirošanai – mūsu ciems nebūs gatavs gadus 20!
AtbildētDzēstEsam reāli, kamēr ģimenēs tas netiks ieaudzināts, varam par to nesapņot. (Pensionāriem nav spēka un laika tam)
Es uzskatu, ka ir jāizvirza 2 prioritātes: upītes attīrīšana un ceļu sakopšana. Ja attīrīsim upīti, tad ar ceļu sakopšanu klāsies vieglāk. Kapēc? Tulīt izskaidrošu.
Daudzus gadus (10-12 gadi) nekas nav darīts, lai upīte tiktu attīrīta un nerastos plūdu draudi. Upīte jau dažviet ir aizaugusi ar krūmiem, ūdensaugiem, apkritušiem kokiem. Gultne ir piesērējusi, līdz ar to ūdens plūsma tiek apgrūtināta – pēc stiprām lietusgāzēm upes pārplūst. Pavasarī, ledus kušanas laikā, ūdenslīmenis upē paceļas burtiski ceļu līmenī – pludo tiltiņi, ceļi tiek izskaloti, cilvēkiem ir milzīgas problēmas ar pārvietošanos, dārzi izskatās pēc katastrofas, pagrabos ūdens turās 3 vai pat 4 nedēļas.
Cilvēki ir nelaimīgi. Arī es. Gruntsūdeņi pietiekamā daudzumā neaizplūst, uz ceļiem veidojas izskalotas ieplakas, atkal jāiegulda nauda, līdzekļi , laiks ceļa uzturēšanā, remontā. Un tā bezmazvai katru gadu!
Jūs labāk ieguldat to naudu upes attīrīšanā, nekā katru gadu labojiet izskalotos ceļus (kurus tāpat ne velna nevarat sataisīt/ uzturēt kārtībā vismaz vasaras sezonas garumā)
Ok, ir forši, ka apkārtne ir sakopta, avotiņš savests kārtībā , uztaisīti 2 bērnu laukumiņi, ievilkta elektrība, bet ceļi kādā dirsā bija, tādā ir arī palikuši kopš Kokina laikiem!
Pieaicinat cilvēkus no dabas aizsardzības vides (vai kā to institūciju sauc), lai veic novērojumus, nokārto dokumentus un vienas talkas laikā, mēs visi ciema iedzīvotāji, savedīsim kārtībā upīti. Attīrīsim, padziļināsim, izzāģēsim krūmus, nopļausim zāli (lai var redzēt, ka tur vispār kautkas tek). Straume palielināsies, pavasarī ledus ātrāk aizplūdīs, upē iepeldēs lielākas zivis (par karūsām), gruntsūdeņi nepostīs ceļus un dārzi nepārvērtīsies par purviem. Un tas, dārgie cilvēki, ir jādara katru gadu! Sākums ir grūts, bet ar katru gadu būs vieglāk, jo upe kļūs tīrāka, līdz ar to darba noritēs raitāk un varēs pievērsties arī citām problēmām (Ceļiem). Ūdens plūsmas novade ir visa pamats.
Ar cieņu,
Raimonds
Rakstītajā ir ļoti daudz patiesu vārdu. Tikai, lai notiktu, tas par ko ir minēts, vispirms ir jāatcerās, ka Egļupe ir valsts nozīmes noteka un meljorāciju ( tīrīšanu) šajā upē var veikt tikai stingri noteiktā likuma kārtībā.
DzēstBet, lai gruntsūdeņi nebūtu augsti, kā tagad tas ir Egļupē, nav nepieciešama talka, bet tikai katra mājas īpašnieka goda prāts un velme ko darīt lietas labā. Tas ir, vismaz reizi gadā ir jāiztīra tas mazais meljorācijas grāvja gabaliņš ,kas robežojas ar īpašumu. Tad atkritīs problēma ar slapjajiem pagrabiem un arī ceļi būs sausāki. Diemžēl ir ļoti maz tādu cilvēku, kas to dara. Man ir paties prieks, ka tevi Raimond satrauc šī problēma, saorganizē savus ielas iedzīvotājus un iztīriet pieguļošo meljorācijas grāvja daļu, kā to dara E sektorā Aleksandrs un iespējams, ka kaimiņu iela redzot Jūsu darbu ņems piemēru un tā mēs visi kopā tiksim galā ar šo problēmu.