Bez cīņas ar atkritumiem, bija arī citas steidzami kārtojamas lietas. Kā vēl vismaz 99. dārzkopības kooperatīviem, kas ir reģistrēti Latvijā, arī Egļupei bija kopēja elektrības saimniecība. Liels Līgums ar Latvenergo, kas sākotnēji ,bija pat ļoti rentabls. Bet tad Latvenergo sāka mainīt tarifus un pusotra gada laikā no izdevīga Līguma patērētājiem, tas kļuva par pietiekami smagu nastu kooperatīvam.
Bija tādi gudrinieki, kas ne tikai pieslēdzās pa taisno pie centrālās elektrības līnijas, bet pat prasmīga meistari, kas savu vadu pievienoja ielu apgaismojumam. Bet tā vēl nebija visa bēda, elektrolīnijas vecas, vadi karājas zemu, slapjā laikā tie no ūdens un ziemā no sniega smaguma gulās koku zaros. Tas viss nesa papildus zaudējumus. Situācija bija kritiska, jo maksājumu summa pārsniedza ieņēmumus. Neskatoties uz to, mēs spītīgi gājām uz priekšu. Elektriķis Igors strādāja visas brīvdienas, spriegoja vadus, meklēja nelegālos pieslēgumus.
Sākās cīņa ar nemaksātājiem un tiem, kam gribējās lietot elektrību uz kaimiņa rēķina.
Bet ne jau viss bija tik slikti. Kādu oktobra vakaru, atbraucot ar vilcienu, man bija nepieciešams iegriezties vietējā veikaliņā pēc produktiem. Izkāpjot no vilciena mani apņēma melna tumsa, biju aizmirsusi lukturīti. Soļoju un domāju, galvenais, ka tikai neiekāpt kādā grāvī vai dīķī, jo ir tik tumšs ka nevar redzēt, kur spert soli.
Dienas laikā bija redzams, ka kādreiz ciematā ir bijis ielu apgaismojums, bet tagad tas nedeg. Palūdzām elektriķim izpētīt situāciju. Atbilde bija, ka sistēmu var atjaunot. Nākošā dienā sazvanījos ar "Rīgas Gaismu" un jautāju, vai varam nopirkt no viņiem kādas divdesmit lietotas lampas. Vīrs klausules otrā galā iesmējās un teica, ka kaut ko gan varēšot lietas labā izdarīt.
Lai mēs braucam pakaļ, tā būšot dāvana mazajam Egļupes ciemam.
Tā bija patiesi laba ziņa. Mēs ar Inetu ilgi domājām , ko aizvest kā pateicības dāvanu. Gribējās, ko ļoti īpašu un Ineta ieteica īstu Egļupes dāvanu - grozu ar sēnēm. Pēc pāris dienām mēs abas jau stāvējām pei "Rīgas Gaismas". Inetai rokā bija liels grozs ar tikko lasītām sēnēm un mēs devāmies saņemt dāvinājumu. Mūs sagaidīja smaidošs vīrs, kas stingri noteica, ka nekādas dāvanas neņems, līdz ieraudzīja grozu. Viņš vēlreiz pasmaidīja un teica, ka no šādas dāvanas nevarot atteikties.
Kad lampas bija sagādātas, pie darba ķērās elektriķis Igors. Strādāja pa vakariem, pa brīvdienām. Gandrīz mēnesi viņu vairāk varēja redzēt elektrības stabos nekā uz zemes. Un tad pienāca diena, kad vakarā Egļupē iedegās ielu apgaismojums. Beidzot arī pie mums bija kā īstā ciematā.
No tā brīža ir pagājuši gandrīz desmit gadi. Tagad, kooperatīvs ielu apgaismojumu ir nodevis apsaimniekošanā Inčukalna novadam, bet kamēr mēs pie tā nonācām, pagāja vēl gari septiņi gadi.
Viltniekus un ļaunprātīgos nemaksātājus sāka atslēgt no kopējās elektrības sistēmas un tas daudziem nepatika, jo bija pierasts, kan neviens viņus nekontrolē. Notika kārtējā valdības maiņa kooperatīvā un tur vadību pārņēma cilvēks, kas solīja, ka visiem veciem cilvēkiem zāli pļaus bez maksas.
Zāli gan bez maksas neviens nepļāva, bet leiputrijā, kādā tagad varēja dzīvot draugi un citi īpaši pietuvunātie noveda pie tā, ka 2012. gada decembrī, divas nedēļas pirms ziemassvētkiem, ciematā atslēdza elektrību. Mēs atkal dzīvojām tumsā, tikai tagad arī mājās bija jādarbina ģenerātors, lai varētu pieslēgt vismaz pāris spuldzītes.
Ciema pastāvīgie iedzīvotāji sanāca kopā, lai meklētu risinājumu. Prieksšēdētājs tikai plātija rokas un nevarēja paskaidrot, kāpēc ir izveidojies 28000.00 latu liels parāds. Viņš taču maksāja par elektrību. Tas patiesi atbilda patiesībai, viņš maksāja gan , katru mēnesi kaut kādu summu, bet starpība divu gadu laikā izauga par parādu.
Es uzskatu, ka tieši šo dienu mēs varam saukt par jaunu sākumu, jo iedzīvotāji apvienojās kopīgam mērķim. Bija cilvēki, kas tajā brīdī uzņēmas iniciatīvu un pateicoties viņu darbam nedēļas laikā tika savākti līdzekļi, kurus noteica Latvenergo un Egļupē iedegās gaisma.
Tā , man liekas, bija pati vērtīgāka 2012. gada ziemassvētku dāvana viesiem, kas tajā brīdī bija bez elektrības.
Tagad mēs esam neatkarīgi, katrs maksājam par patērēto elektroenerģiju un nesam atbildību par saviem parādiem. Bet esošie parādi nekur nepazūd un tie ir jānomaksā. Kooperatīvs ir juridiska organizācija un uz to attiecās visi Latvijas Republikas likumi. Bieži dzirdu, to, ka kooperatīvs ir jālikvidē. Sava daļa taisnības iespējams te ir, bet ir jāsaprot, ka likvidējoties, viss, kas pieder kooperatīvam būs jāatdod parāda kompensēšanai. Mūsu gadījumā, bez sezonas ūdens paliks vairāk kā tris simti iedzīvotāju. Latvijā ir daudz pozitīvi piemēri, kas apliecina, ka kooperatīvi, biedrības, nodibinājumi nav izgudroti tāpat vien.( piemēram dzīvokļu īpašnieku kooperatīvi) Tā ir iespēja cilvēkiem brīvprātīgi apvienoties noteikta mērķa īstenošanai. Mūsu gadījumā, vēsturiski kooperatīvs apvienoja dārzkopjus, bet tagad zemes privātīpašniekus.
Mūsu novadam ir trīs tādi kooperatīvi kā mūsējais un neskaitāmas mazas apdzīvotas vietas. Neviens nenāks uz Egļupi un neteiks - ko gan mēs te varētu vēl izdarīt- , toties to varam izdarīt mēs. Kooperatīva apvieno vairāk kā trīs simtus iedzīvotāju un iesniegumu no tik liela iedzīvotāju skaita nevar atstāt bez uzmanības. Kad rudenī mums bija steidzami nepieciešams ierīkot papildus ielas apgaismojumu, iesniegums no kooperatīva tika izskatīts ārpus kārtas un nepilna mēneša laikā šī problēma bija atrisināta. Vai tā notiktu, ja šāds iesniegums būtu no viena iedzīvotāja?
Tāpat ir brīži, kad ir nepieciešams steidzams kādas situācijas risinājums, piemēram ziemā, sniegs sasnieg un to nepieciešams tīrīt uzreiz, nevis pēc divām dienām, kad mums pēc Novada saraksta pienāks rinda. Tad ir iespēja ieguldīt kooperatīva līdzekļus un veikt sniega tīrīšanu, jo uz darbu mēs dosimies no rīta, nevis pēc divām dienām.
Kooperatīvs ir startējis viarākos projektu konkursos un arī svētkus šogad krāsainākus padarīs, tas, ka mums, kā iedzīvotāju apvienībai (kooperatīvam) bija iespēja piedalīties pašvaldības projektu konkursā "Novadnieks novadniekam".
Ir plusi un ir mīnusi, bet pats galvenais ir rezultāts. Un rezultāts mums ir un tas ir daudzu cilvēku darbs un velme kaut ko darīt, lai mēs dzīvotu labāk.
Andra Bērziņa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru