Es dzīvoju Egļupē un lepojos ar to. Jā protams, mums nav asfaltētu ceļu un domāju, ka arī nekad nebūs, bet toties mums apkārt ir mežs, mums ir savs avots ar ļoti garšīgu ūdeni. Ar katru gadu arvien vairāk pie mums pārvācas dzīvot jauni iedzīvotāji, kas Egļupi izvēlas par savām pastāvīgām mājām. Egļupes ciema teritorija ir ļoti liela un arī problēmu ir tik pat daudz. Kā visur tie ir ceļi un šeit priekšā ir liels darbs ar pašiem iedzīvotājiem, jo tikai tad, kad katrs sapratīs un pieņems to, ka blakus esošie meljorācijas grāvji ir jātīra , kā pašu par sevi saprotamu, mēs varēsim stāties pretī dabas izaicinājumiem. Ir upes krasts, kas palēnām ir jāsaved kārtībā un tad atliks tikai to uzturēt. Un vēl un vēl...... Ko darīt ir daudz, ja tikai ir vēlēšanās un Egļupiešiem tāda ir.
Šogad mēs nosvinējām sava ciemata četrdesmit gadu jubileju. Nebūs daudz mazo ciematu, kas varēs lepoties ar savu vēsturi, kas tagad ir apkopota un izdota grāmatā.
Lai mīlētu vietu, kurā tu esi dzimis, ir jāveido saikne starp cilvēku un vietu.
Mūsu dzīve sastāv no labām un sliktākām atmiņām un vieta, kurā mēs dzīvojam no tās vēstures. Kad paaudzes nomainās ar tām aiziet arī atmiņas un tas ir neatgriezeniski, tapēc mēs nolēmām tās apkopot. Tagad darbs ir padarīts, grāmatiņa nav liela, bet gadi ies uz priekšu un pēc desmit nākošajiem tā būs jau daudz biezāka. Doma par to, ka nepieciešams apkopot cilvēku atmiņas man radās, tad, kad vecās paaudzes cilvēki stāstīja vienu, otru atgadījumu, bet pēc gadu, šie cilvēki bija devušies citā saulē un viņu atmiņas aizgāja kopā ar viņiem, bet vecās fotogrāfijas tika sadedzinātas. Es šo domu izteicu cilvēkiem kopsapulcē un mani atbalstīja. Palīdzēt apkopot visu vienā kopdarbā uzņēmās Mārtiņš Pagodkins, kas pēc profesijas ir žurnālists.
Mums pievienojās arī citi cilvēki - Andrejs Kovaļevskis, kas ir kaislīgs fotogrāfs un Egļupi fotografē visos gadalaikos, tagad tas ir izdarīts arī no putna lidojuma augstuma.
Ingrīda Supe, kas strādājot Valsts bibliotēkā meklēja materiālus par Egļupi, pirms, tā kļuva par ciematu. Vēl bija daudz cilvēku, kas nesa savas fotogrāfijas, stāstīja atmiņas. Svētku dienā pie manis pienāca kāds vecs kungs un jautāja, vai es atceroties, ka tieši viņš stādīja egļu aleju pie Egļupes stacijas. Atbildēju, ka viņa vārds ir minēts grāmatā, viņš lepni smaidīja un tad laikam es tā paīstam pārliecinājos, ka darbs, ko mēs paveicām ir kas ļoti īpašs un vajadzīgs.
Mēs ikdienā esam tik ļoti aizņemti, kad neatliek brīva laiciņa, lai aizietu ciemos pie laba paziņas, kas varbūt dzīvo tikai divas mājas tālāk. Man ļoti gribējās visus mūsu cilvēkus apvienot kopā un tam bija pat ļoti nozīmīgs iemesls. Četrdesmit gadi ciematam un mūsu atmiņu stāsta "Egļupei 40" izdošana.
Es gribu pateikties visiem tiem cilvēkiem, amatniekiem, pašdarbības kolektīviem, kas nenobijās un atsaucās, lai atbrauktu uz Egļupi. Es gribu pieminēt, ka pašdarbības kolektīvi neviens neteica nē un ļoti labprāt atsaucās uz manu uzaicinājumu. Neskatoties uz to, ka mums vēl nav savas estrādes un koncerts bija paredzēts laukumā pie dīķa, bez sēdvietām. Es gan pati neizbaudīju koncertu, jo kā jau namamāte vadīju pasākumu, bet es redzēju cilvēku atsaucību smaidus un to, cik daudz viņu bija. Bērnu laukumiņā, kur mazajiem un lielajiem bija iespēja apgleznot akmentiņus, darbnīcas vadītāja Ligita Šteina minēja, ka pēc 120. bērna viņa pārstāja skaitīt. Ap bērnu laukumu tika aplasīti visi mazie akmentiņi, tie tagad rotā dārzus un atgādina par ciemata svētkiem.
Tikpat liela atsaucība bija animātoru komandai, kas darbojās sporta laukumā Daces Buķeles vadībā.
Lielu interesi un uzmanību izpelnījās puiši no Siguldas, kas demonstrēja ielu vingrošanas prasmes.
Īpaša svētku rozīnīte bija CŪKMENS, KAS IERADĀS IZKLAIDĒT BĒRNUS.
Katrs kolektīvs un cilvēks, kas uzstājāskoncertā, to darīja ar tādu sirds siltumu, ka to nevarēja nejust. Mazie 'Minkāna" dejotāji ar savu vadītāju Līgu Dombrovsku, lika pasmaidīt gan lieliem, gan maziem, bet mazās Egļupes dejotājas, dejoja ar augstu paceltām galvām. Tas bija tik mīļi un vienlaik tik skaisti.
Es uzskatu, ka katru lietu, ko dara ir jādara ar mīlestību. Un tā ir ar Līgu. Es patiesi priecājos, ka mana meita var mācīties dejot un mīlēt deju pie Līgas Dombrovskas.
Es gribu pateikt vislielāko paldies Vangažu kolektīviem, kas bija mūsu viesi un izklaidēja skatītājus gan ar dziesmām latviešu, gan krievu valodā. Uzreiz gribu minēt, ka koncerta programmu gatavoju ar nolūku tā, lai interesanti būtu dažādu tautību iedzīvotājiem.
Ar savu skanējumu, Jana Bunkus ar savām meitenēm, parādīja, kā Egļupe skan dziesmās. Cik skaista ir akustika un kā sieviešu balsis tajā izceļās.
Bez ciemiņiem arī mums pašiem bija ar ko palepoties. Es domāju, ka katru skatītāju līdz sirds dziļumiem aizskāra mazās Aņas dziedājums.
Un vēl mums Egļupiešiem ir sava poēma par to kā tapa Egļupe un kā tā turpina augt. Šo vēlējumu Egļupei uzrakstīja Semjons Dudarevs.
Koncertu mēs noslēdzām ar balonu salūtu. Četrdesmit gadi tas ir maģisks skaitlis Egļupei.
Tie ir četri gadalaiki, četras paaudzes un četrdesmit gadi.
Un piena ceļš, kas ved uz zemi laimīgo un izrādās uz mājām.
No šīs dienas Egļupe sāk jaunu posmu savā dzīvē, mēs turpinām savu vēsturi ar skaistiem svētkiem, ar dzejoli, kas ir rakstīts tieši šai mazajai Latvijas vietai- EGĻUPEI. Egļupē aug jauna koku birzs, kuru iestādīja mazie Egļupes iedzīvotāji un pēc desmit gadiem tā būs brangi paaugusies.
Bet jaunieši būs tikuši pie sporta laukuma un pirmajām atrakcijām, jo pateicoties maniem draugiem no Inčukalna pagasta iedzīvotāju padomes, Egļupei, jaunajam sporta laukumam, šogad būs volejbola aprīkojums.
Gribu iedrošināt mūsu novada iedzīvotājus. Dome šogad izsludināja projektu konkursu "Novadnieks Novadniekam", mēs piedalījāmies šajā konkursā un saņēmām papildus finansējumu svētku organizēšanai. Uzdrīkstieties, jo šī ir iespēja tieši Jums, organizēt kādu jauku pasākumu mūsu Inčukalna novada iedzīvotājiem. Es ļoti ceru, ka šī labā prakse tiks turpināta arī nākošā gadā un tas noteikti padarīs krāsaināku mūsu novada ikdienu.
No manis. Es esmu ļoti pateicīga tiem cilvēkiem, kas man bija blakus, kas palīdzēja ikdienā, lai šie svētki būti tik krāšņi un sirsnīgi, bet vislielāko paldies es saku savai ģimenei, kas visi, visas dienas garumā rūpējās, lai svētki izdotos, gan lielajai meitai Kristiānai Bērziņai un krustmeitai Lindai Galvanovskai, Arnim Carjovam, manai mazajai meitiņai Katrīnei Keitai un mīļajam vīram.
Paldies visiem, visiem un tiksimies nākošajos svētkos.
Ar cieņu
Andra Bērziņa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru