Kad nu visas nedienas ar elektrību bija galā. Projekts lieliem soļiem tuvojās noslēgumam. Jautājums ar parāda atmaksu bija sakārtots, bija laiks ķerties klāt pie jauniem darbiem un senu sapņu īstenošanas. Tā kā Egļupē vidējais iedzīvotāju vecums uz 2012 gadu bija 70+, bija nepieciešams steidzams risinājums, kā radīt vidi, lai tā būtu pievilcīga jaunajiem vecākiem un maziem bērniem.
Jau pašā sākumā mēs ar Inetu plānojām, ka kaut kad būtu nepieciešams, gan bērnu laukums, gan sporta laukums, bet tobrīd nebija tādu finansiālu iespēju. Tagad bija iekrāti nedaudz līdzekļi un iedzīvotāji bija pelnījuši ne tikai maksāt vecos parādus, bet arī redzēt, ka ciemats sāk atdzimt. Pēc ilgām debatēm pašvaldībā, tika panākta vienošanās, ka kooperatīvs par saviem līdzekļiem izveido laukumu, bet pašvaldība uzstādīs bērnu laukuma atrakcijas.
Tajā janvāra dienā es uz Domes sēdi ierados ar divām fotogrāfijām un pārliecību, ka mūsu ciematam ir nepieciešams autobuss, kas mazos skolniekus nogādās uz skolu un bērnu laukums, kurā pavadīt brīvo laiku.
Te būs mūsu bērnu autobusa pietura.
Bet te būs bērnu laukums
Par autobusu tajā brīdī neviens nevēlējās neko dzirdēt uz atlika šo jautājumu uz jūlija mēnesi. Uz to brīdi pietura jau bija gatava un augusta Domes sēde pieņēma lēmumu , ka no 1. septembra Egļupes bērni tiks nogādāti līdz Inčukalna un Vangažu skolām un vakarā atvesti atpakaļ.
Ilgi tika skatīta bilde ar jauno "IESPĒJAMO" bērnu laukumu. Tur ir dīķis, es atbildēju, ka būs žogs. Tur visu salauzīs, kas apkops, atbildēju, ka es uzņemos par to atbildību.
UN TĀ, NO ZĀLES ES IZGĀJU AR APSTIPRINĀJUMU- EGĻUPĒ BŪS BĒRNU LAUKUMS.
Pienāca pavasaris un lielā talkas diena. Mēs visi Egļupieši kopā devāmies uz vietu, kur ir jābūt laukumam un uzsākām cīņu ar gadiem augušu zāli un atkritumiem. Dienas beigās bija tīrs laukums.
Nebija ilgi jāgaida, kad sadīga zālīte un es kā spoku mednieks krāvu mugurā smidzinātāju un devos cīņā ar RAUNDAPA palīdzību, pret ātri augošo zāli. Ļoti cerēju, ka tas būs risinājums, bet pēc pāris nedēļām bija skaidrs, ka virskārta laukumam būs jānoņem. Zāle tik ātri nenozuda un Ivo ( Sorbas) viennozīmīgi un strikti noteica, ka tā darīt nevar. Pāris dienas prasmīga darba jau varēja redzēt topošā bērnu laukuma robežas.
Kad virskārta bija noņemta, radās jautājums, kur likt zemi. Naudas maz, domāju, kamēr izdomāju, savilksim kalnu, laukuma malā, lai laukumā būtu aizvējšs, apstādīsim to ar puķēm un defekts kļūs par efektu.
Tā arī tika izdarīts. Bija laukums un kalns. Bet bez papildus palīgiem te vairs neiztikt. Ļena un Kārlis ir tie cilvēki, kas nekad daudz nerunā un nesola to, ko nevar izdarīt. Kārlis bez ierunām ņēma lāpstu un nāca līdzināt laukumu, bet Ļena man vienmēr ir bijusi labs atbalsts brīžos, kad liekās viss, rokas nolaižās, neko vairs negribās darīt. Tādi paši ir Andrejs un Ieva. Andrejs ir kaislīgs fotogrāfs un Egļupe tagad ir iemūžināta arī no putnu lidojuma augstuma. Ieva ir kārtīgs darba rūķis un brīdī, kad es rāpoju pa kalniņu, lai sastādītu skaistus augus viņi abi atveda pilnu mašīnas bagāžnieku ar augiem un pievienojās manām aktivitātēm.
Vienā rītā man zvana draudzene un prasa. Tev bērnu laukuma nevajag tūjas? Kā nevajag, vajag. Un tā, vakarā piebraucot pie bērnu laukuma, tur stāvēja lielas skaistas tūjas, kuras stiepu atspērusies uz laukumu. Nebija ilgi jāgaida, mans vīrs, viņa brālis un Kārlis jau bija klāt un pāris stundu laikā laukuma apkārt zaļoja tūju žogs.
Beidzot laukums bija gatavs un Pašvaldība kā solīja apmaksāja atrakciju uzstādīšanu. Mums beidzot bija savs bērnu laukums.
Protams bija arī pretinieki. Gados vecāki cilvēki, kurnēja, ka priekškam vajadzīgs bērnu laukums, uz to Natālija atbildēja, ka, vai tad Egļupe ir veco ļaužu pansionāts. Mums ir nepieciešams, lai uz šejieni brauc jauni cilvēki, lai bērniem nav jāspēlējas uz ceļiem vai tiltiņiem, bet viņiem ir sava noteikta vieta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru