Svētku sajūta ir sirds siltums, smaids un mīlestība.

       Tuvojās gada izskaņa ir pavadītas trīs brīnumainas dienas. Astoņu gadu laikā tik baltas šīs dienas nav bijušas nekad.  Šis ir pārdomu un cerību laiks . Kad Jums liekas, ka viss ir slikti,  ir laiks doties ciemos pie cilvēkiem, kas dzīvo pansionātā, kas dzīvo vieni, kas nevar staigāt, bet neskatoties uz to, vienmēr smaida. Un tad tu saproti, ka īstenībā neapzinies, cik esi bagāts. Katru gadu braucot ciemos pie mūsu cilvēkiem, esmu redzējusi un pieredzējusi daudz, katra sāpe, katra māja paliek atmiņā, it kā te būts tikai šodien. Daudzu cilvēku vairs nav starp mums un es ceru, ka šie svētku mirkļi sildīja viņu sirdis līdz brīdim, kad viņi aizvēra acis pēdējo reizi. 

Labdarības projektu mentors mūsu biedrībā ir Ligita Šteina un tieši no viņas es esmu daudz mācījusies. Stipra, pragmātiska darītāja, tāda ir viņa. Pirmos gadus braucot pie cilvēkiem, es vēl ilgi nespēju aizmirst redzēto, bet Ligitai vienmēr, pie jebkuras situācijas, bija gatavs risinājums. 

Es nekad neaizmirsīšu braucienu pirmajā gadā, kad jau vēlu vakarā piestājām pie mājas ceļa malā. Mājā bija tumšs, bet ārdurvis bija vaļā. Atverot durvis, degunā iesitās stipra urīna smaka, telpa bija ledus auksta. Uz mūsu saucieniem istabas stūrī, kāds sakustējās. Zem kaudzes netīru segu gulēja maza auguma večiņa. Kad viņa apsēdās gultā, Ligita palūdza pastiept kājas, lai uzvilktu vilnas zeķītes, tās bija netīras un ledus aukstas. Ligita strauji pagriezās un noteica es tūlīt. Es stāvēju kā zemēs iedzīta, no redzētā biju šokā un nesapratu, ko darīt, kā tagad rīkoties. Ligita atgriezās ar jaunu segu, spilvenu un kaudzi drēbēm. Dažu minūšu laikā sieviņa bija pārģērbta un gultas veļa pārmaimīta.  Nākošā dienā ziņoju sociālajam dienestam, bet nekad neaizmirsīšu to atvieglojuma sajūtu, kad pēc gada mājas durvis mums neviens neatvērā, bet aizbraucot uz pansionātu, mēs mūsu kundzīti nepazinām. Un tādu stāstu ir daudz, daudz dažādu likteņu, bet vienmēr smaids un labestība, jo grūtāks liktenis , jo mazāk cilvēki sūrojās.

 Varbūt no malas liekās ka, kas gan tas ir, dāvana ,apsveikums, bet īstenībā, tas ir liels sirds darbs, ko kopā darām gadu no gada. Daudzās mājās mums rādīja stūrīti, kur glabājās bērnu apsveikumi. Valentīnas kundze, teica, ka tad, kad viņai ir pavisam grūti, viņa lasa bērnu novēlējumus un ap sirdi paliek siltāk.

Šogad vecākie cilvēki, ko apciemojām bija pastniecīte Mirdza  96. gadi, kas jau vairākus gadus dzīvo Gaujas pansionātā,  Valentīnas kundzei no Egļupes ir 94. gadi un  Aleksandras kundzei no Gaujas 92. gadi. Lēnāks solis, gausāks vārds, bet vienmēr smaids un tāda īpaša labestība. Šo dienu laikā mēs apmeklējām vairāk kā 40 mājas un kopā ar Inčukalna 3. klases bērniem devāmies uz Gaujas pansionātu. Īpašs sveiciens bija tieši bērnu priekšnesums, apsveikumi, bet par to nedaudz vēlāk, jo te nu noteikti gribās Jums pastāstīt vairāk par skolotājām un bērniem, par to, ko tas nozīmē mazam cilvēkam, kas pats pasniedz savu roku darbu cilvēkam, kam acīs prieka asaras.